Uluru (Ayers Rock) un Kata Tjuta (The Olgas)

Visu gadsimtu garumā daudzas kultūras ir iecerējušas ģeogrāfisko telpu un dažādos veidos paudušas šīs koncepcijas. Viens no šo priekšstatu izteicieniem ir svēto ģeogrāfisko apgabalu izveidošana. Sakrālo ģeogrāfiju var plaši definēt kā svēto vietu reģionālo (un pat globālo) ģeogrāfisko atrašanās vietu pēc dažādiem mitoloģiskiem, simboliskiem, astroloģiskiem, ģeodēziskiem un šamaniskiem faktoriem.

Varbūt vecākā sakrālās ģeogrāfijas forma un tāda, kurai ir sava ģenēze mitoloģijā, ir Austrālijas aborigēni. Saskaņā ar aborigēnu leģendām mītiskajā pasaules sākuma laikā, kas pazīstams kā Alcheringa - Dreamtime - senču būtnes totēmisku dzīvnieku un cilvēku formā parādījās no Zemes iekšienes un sāka klīst pa zemi. Kad šie Dreamtime senči klejoja zemi, viņi radīja ainavas iezīmes, izmantojot tādas ikdienas darbības kā dzimšana, rotaļas, dziedāšana, makšķerēšana, medības, laulības un nāve. Sapņu laika beigās šīs pazīmes bija sacietējušas akmenī, un senču ķermeņi pārvērtās par pakalniem, laukakmeņiem, alām, ezeriem un citām atšķirīgām zemes formām. Šīs vietas, piemēram, Uluru (Ayers Rock) un Kata Tjuta (Olgas kalni), kļuva par svētajām vietām. Ceļi, pa kuriem totēmiskie senči bija gājuši pa ainavu, kļuva pazīstami kā Sapņu celiņi vai Dziesmu līnijas, un tie savienoja varas svētas vietas. Senču mitoloģiskie klejojumi tādējādi aborigēniem deva svētu ģeogrāfiju, svētceļojumu tradīciju un nomadu dzīves veidu. Vairāk nekā četrdesmit tūkstošus gadu - padarot to par vecāko turpinošo kultūru pasaulē - aborigēni sekoja savu senču sapņošanas celiņiem.

Gada cikla laikā dažādas aborigēnu ciltis veica ceļojumus, ko sauc par pastaigām, pa dažādu totēmisko garu dziesmām, gadu no gada atgriežoties tajos pašos tradicionālajos maršrutos. Kad cilvēki devās pa šiem senajiem svētceļojumu maršrutiem, viņi dziedāja dziesmas, kas stāstīja par sapņu laika mītiem un deva ceļa norādījumus pa plašajiem tuksnešiem uz citām svētajām vietām gar dziesmu līnijām. Totāmiskajās svētajās vietās, kur mitinās Sapņu laika mītiskās būtnes, aborigēni veica dažādus rituālus, lai izsauktu kurunba jeb vietas garu spēku. Šo spēku varēja izmantot cilts, cilts totēmisko garu un apkārtējo zemju veselības labā. Aborigēniem sakrālās ģeogrāfijas dziesmu līnijas bija veids, kā atbalstīt un atjaunot dzīvās Zemes garu, kā arī veids, kā izjust dzīvu atmiņu par viņu senčiem Dreamtime mantojumā.

Atrodas Austrālijas centrā, un masveida klinšu veidojumi Uluru (Ayers Rock) un Kata Tjuta (Olgas) ir ievērojamākās un pazīstamākās aborigēnu cilvēku sakrālās vietas. Uluru, kas paceļas 346 metru augstumā un kura apkārtmērs ir 9.4 kilometri, un kura platība ir 3.33 kvadrātkilometri, Uluru ir vienīgais lielākais klints atsegums visā Austrālijā. Uluru bieži dēvē par monolītu, un daudzus gadus ierakstu grāmatās tas tika minēts kā pasaulē lielākais monolīts. Šis apraksts tomēr ir kļūdains, jo Uluru ir daļa no daudz lielāka pazemes klinšu veidojuma, kurā ietilpst Kata Tjuta. Pasaulē lielākais monolītais faktiski ir Burringurrah (Augusta kalns) Rietumaustrālijā, kas ir vairāk nekā 2.5 reizes lielāks par Uluru, stāv 858 metrus virs zemes un sedz 48 kvadrātkilometrus. Dažādos tūristu ceļvežos teikts, ka Ajersas klints 2 / 3 atrodas zem apkārtējās zemes, taču saskaņā ar ģeoloģijas zinātni tas tā nav. Tas izskaidro, ka Uluru ir tikai daudz lielākas klinšu masas atklātais gals, kas sniedzas tālu zem apkārtējā līdzenuma kā neatņemama zemes garozas sastāvdaļa. Atdalīti viens no otra aptuveni 50 kilometru attālumā, Uluru un Kata Tjuta atrodas pa taisnu līniju, kas ved uz citu svēto virsotni, kas pazīstama kā Mount Conner.

Ģeologi nav vienisprātis par Uluru un Kata Tjuta izcelsmi. Visizplatītākā teorija ir tāda, ka abi ieži ir plašās nogulumieža paliekas, kas pirms aptuveni 600 miljoniem gadu tika nolaisti zemē. Vairāk nekā gadu laikā gulta tika pacelta un salocīta ar zemes garozas kustībām, veidojot kalnu grēdu un pēc tam lēnām sagraujot, atstājot aiz muguras augošos iežus. Uluru smilšakmens iezis faktiski ir pelēks, bet ir pārklāts ar īpatnēju sarkanā dzelzs oksīda pārklājumu, savukārt Kata Tjuta trīsdesmit seši kupoli ir grūtāka veida granīts, kas sastāv no kvarca un laukšpata. Alu līdzīgo ieplaku izcelšanās uz abiem atsegumiem, it īpaši Uluru, ir diskusiju objekts starp ģeologiem, taču visbiežāk paustais uzskats ir, ka iežu virsmas bija daļēji izpostītas un palielinātas, veidojot ieplakas.

Aborigēnu apmetnes sākums Uluru reģionā nav noteikts, taču arheoloģiskie atradumi austrumos un rietumos norāda datumu, kas ir vairāk nekā pirms 10,000 gadiem, lai gan daži zinātnieki lēš, ka cilvēku apmetne reģionā faktiski varētu būt datēta ar 22,000 gadiem. Saskaņā ar aborigēnu mītiem, Uluru un Kata Tjuta sniedz fiziskus pierādījumus par varoņdarbiem, kas veikti Dreamtime radīšanas periodā. Anangu aborigēnu cilts ir šo būtņu tiešie pēcnācēji un ir atbildīgi par šo senču zemju aizsardzību un atbilstošu pārvaldību. Zināšanas, kas vajadzīgas šo pienākumu veikšanai, ir nodotas no paaudzes paaudzē. Pitjantjatjara, Jankunytjatjara un Anangu ciltis Uluru pārstāv viņu ticības dzīvo kodolu. Neviena cita Austrālijas vieta nav tik bagāta ar mitoloģiju, dziesmu līnijām un stāstiem vai tik saistīta ar notikumiem no Alčeringa vai Sapņiem. Vietējo aborigēnu valodā. 'Uluru' ir vienkārši vietējs uzvārds, ko lieto gan uz klints, gan uz ūdens bedres klints virspusē. Trīsdesmit seši noapaļotie Kata Tjuta ieži (kas nozīmē 'Daudzi ar galvu kalni') atrodas tajā pašā nacionālajā parkā kā Uluru un visaugstākajā klints Mt. Olga 546 metros ir aptuveni 200 metrus augstāka nekā Uluru. Kata Tjuta ir daudz mazāk tūristu apmeklēta nekā Uluru, un tāpēc tai ir mierīgāka sajūta.

Pēc aborigēnu tradīcijas tikai daži vecāka gadagājuma vīrieši var kāpt klinti, bet, neskatoties uz šo tradīciju, Austrālijas valdība ļauj tūristiem kāpt, izmantojot metāla ķēdi, kas uzstādīta 1964. Gadu gaitā ir bijuši vismaz četrdesmit nāves gadījumu, galvenokārt sirds mazspējas dēļ, kāpjot Uluru, un vairāki cilvēki kāpjot ir krituši līdz nāvei. Anangu cilts arī pieprasa, lai apmeklētāji nefotografētu noteiktus Uluru posmus, galvenokārt ar dzimumu saistītās svētās vietas, ar tradicionālo uzskatu saistītu iemeslu dēļ. Šis fotografēšanas aizliegums ir paredzēts, lai neļautu Anangu aborigēniem netīšām pārkāpt šo tabu, saskaroties ar aizliegto vietu fotogrāfijām.

Pirmais eiropietis Kata Tjuta ieraudzīja 1872 jūlijā, kad Ernests Džīls izpētīja valsti dažus 100 kilometrus uz ziemeļaustrumiem. Džeila virzību uz Kata Tjuta liedza liels ezers. Vēlāk viņš ezeru un Kata Tjuta klintis nosauca pēc toreizējā Spānijas karaļa un karalienes: Amadeus un Olga. Džīls atgriezās, lai vēlreiz izpētītu teritoriju 1873, bet Viluru Gosse viņu pārspēja Uluru, kurš 19 jūlijā pamanīja monolītu un nosauca to Dienvidaustrālijas galvenā sekretāra sera Henrija Ajera vārdā. Džeils bija arī pirmais eiropietis, kurš uzkāpa uz klints, ko viņš veica kopā ar afgāņu kamieļu vadītāju.

Nelielīgais reljefa raksturs nodrošināja, ka daži baltie bija iekļuvuši šajā reģionā. Lauksaimniekus pievīla ūdens trūkums, un vienīgie baltumi, kas šķērsoja šo teritoriju, bija slazdi, kalnračnieki un neregulārais misionārs. Šis apgabals tika pasludināts par aborigēnu rezervātu 1920, un tas pastāvēja līdz 1940, kad ceļu pieejamība, zelta iespēja šajā apgabalā un Uluru tūristu potenciāls parādīja, cik trauslā ir bijusi sākotnējā rezerve. Ayers Rock tika izveidots nacionālais parks 1950 un 1958 tika apvienots ar Olgas, lai izveidotu Ayers Rock National Park. 1959 motelis tika nomāts netālu no klints un drīz pēc gaisa joslas uzcelšanas. Līdz 1970 Ayers Rock un Olga kalns bija kļuvuši par slavenāko pieturas punktu tūristu iecirknī. 1976 Sadraudzības valdība noslēdza nomu Yulara (kūrorta komplekss un servisa ciemats, kas atrodas 20 km no Uluru bāzes), un 1983 tika slēgtas vecās tūristu iespējas pie klints. 1985 īpašumā Uluru-Kata Tjuta nacionālais parks tika atdots vietējiem Pitjantjatjara aborigēniem, kuri savukārt Austrālijas nacionālajiem parkiem un savvaļas dzīvības dienestam piešķīra 99 gada nomu parkam. Mūsdienās parku kopīgi pārvalda Valde, kurā ietilpst lielākā daļa Anangu tradicionālo īpašnieku. Mutitjulu aborigēnu kopiena atrodas netālu no Uluru rietumu gala. 1995, atzīstot Anangu īpašumtiesības un viņu attiecības ar apkārtni, parka nosaukums tika mainīts no Ayers Rock-Mount Olga uz Uluru-Kata Tjuta, tā tradicionālo nosaukumu. Uluru ir iekļauts pasaules mantojuma apgabalā pēc tā dabiskajiem un cilvēka radītajiem atribūtiem.

Uluru fakti

Bibliogrāfija

Breeden, Stenlijs; Uluru: Rūpes par Uluru-Kata Tjuta - Anangu ceļš. Simons un Šusters Austrālija, Austrumrozvila, Sidneja Atkārtota izdrukāšana: 2000.

Čatvins, Brūss; Dziesmu līnijas; Pingvīnu grāmatas; Londona; 1988

Kovans, Džeimss un Kolina Bārda; Sakrālās vietas Austrālijā; Saimons un Šusters Austrālija; East Roseville; 1991. gads

Kalns, Barijs; Klints: Ceļošana uz Uluru. Alens un Unvins; Sidneja

Mountfords, Čārlzs P .; Ajērs Roks: tā cilvēki, viņu ticējumi un viņu māksla. Anguss un Robertsons. Grozīts atkārtots izdevums: Seal Books, 1977

Maiznieks, L; Minkiri: Mutitjulu kopienas dabiskā Uluru vēsture, IAD prese; Alise Springs; 1996

Breeden, S .; Uluru: Rūpējoties par Uluru-Kata Tjuta Anangu ceļu; Saimons un Šusters; Sidneja; 1994

Lyton, R .; Uluru: Ajēru roka aborigēnu vēsture; Austrālijas aborigēnu pētījumu institūts; Kanbera; 1986

Vilsons, Kolins; Svēto vietu un svēto vietu atlants; DK izdevniecība; Londona; 1996

Takons, Pols SC; Seno sakrālo ainavu identificēšana Austrālijā: no fiziskās līdz sociālajai; Ainavu arheoloģijas, Ašmora, Vendija (red.)

Aborigēnu mitoloģija
http://www.ourpacificocean.com/australia_aboriginal_mythology/index1.htm

Martin Gray ir kultūras antropologs, rakstnieks un fotogrāfs, kas specializējas svētceļojumu tradīciju un svētvietu izpētē visā pasaulē. 40 gadu laikā viņš ir apmeklējis vairāk nekā 2000 svētceļojumu vietas 165 valstīs. The Pasaules svētceļojumu ceļvedis vietne sacredsites.com ir visplašākais informācijas avots par šo tēmu.

Austrālijas ceļveži

Martins iesaka šos ceļvežus 

>